piektdiena, 2021. gada 24. septembris

Pamatu veida izvēle

 

plākšņu pamati

Par pamatu izvēli koka karkasa mājai man nekad nav bijušas šaubas- siltinātā zviedru plāksne, un galvenie argumenti ir izmaksas, ātrums un siltumizolācijas efektivitāte.

Šim pamatu veidam var būt arī daudz dažādas variācijas. Piemēram, L bloki ir dažāda augstuma, liekot minimālo 30cm, nosiltinot perimetru ar 10cm EPS un uzberot virsū kaut ko 10cm- grīda sanāk tikai10cm virs grunts. Var likt augstākus L blokus, tad uzreiz mainās putuplasta daudzums vidū. Tad vēl armējums- viena kārta vai divas, acs izmērs un armatūras diametrs. Putuplasta cietības atšķirības zem sienām un grīdas- kāds tās ņem vērā, cits ne, bet arī tas ietekmē izmaksas. Armējumu divas kārtas un apkures caurules 10cm nesabāzt, tātad betona daudzums arī var variēt nopietnos daudzumos. Arī apkures cauruļu cenas var atšķirties par 50%, kā arī var būt dažāds instalācijas solis, cauruļu diametrs un līdz ar to kopējais daudzums (cik speciālistu- tik viedokļu). L bloki arī var būt ļoti dažādās cenās atkarībā no cietības un ražotāja- lētākais un tuvākais Tenapors, vēl ir igauņu ražojumi, kurus tirgo arī Lietuvā, var arī īstos un dārgos zviedru(LV nav nopērkami) , kuri jau ir aplīmēti ar šķiedrcementa plāksnēm un ir arī gatavi stūru elementi, kā arī var izmantot Finnfoam sistēmu. Jāpiezīmē, ka lietojot L blokus nav vajadzīgas arī veidnes. Protams katrā situācijā vēl atšķirīgas zemes darbu izmaksas, kuras atkarīgas no melnzemes slāņa biezuma, līdz ar to šķembu( gandrīz zelta cenā) vai grants daudzums, gruntsūdeņu augstums u.c. Bet jebkurā gadījumā siltinātā plāksne ir nesalīdzināmi ātrāk un lētāk par tradicionālo lentu, pie kuras spītīgi visi turas, galvenokārt pateicoties arhitektiem,  kuriem trūkst zināšanu par to (tas no pieredzes). Siltinātā plāksne ir universāla, der arī nepietiekamas grunts nestspējas gadījumos, un tai ir paši labākie energoefektivitātes rādītāji. Sākotnēji lentveida pamatu izmaksas varētu šķist mazākas nekā plāksnei, bet lentai vēl jāpierēķina papildus zemes darbi, veidņu izgatavošana vai īrēšana un uzstādīšana, iekšpuses piebēršana, grīdu siltināšana, armēšana, siltās grīdas ierīkošana, betonēšana, pamatu ārpuses siltināšana utt., rezultātā sanāk ilgi un dārgi, bet plāksnei uzreiz viss ir gatavs pat nedēļas laikā. Ņemot vērā metāla cenu pieaugumu, lielu ekonomiju varētu dot šķiedrbetona izmantošana samazinot armatūtas daudzumu, bet diemžēl Latvijā fibrobetona konstrukciju projektēšanai nav oficiāli apstiprinātu būvnormatīvu un standartu, tāpēc arī šāda tehnoloģija netiek pielietota. 

Galvenais siltinātās zviedru plāksnes mīnuss tas, ka visi materiāli vajadzīgi uzreiz, un ne kurš katrs to var uztaisīt. Arī lielākajai daļai projektētāju, pat gados jaunajiem, zināšanas par to minimālas vai nekādas. Saprotams, ka liela daļa no viņiem ir old-scool stagnāti, bet ja jaunam būvinženierim tā ir tumša bilde, tad tas liek apšaubīt viņa izglītības kvalitāti vai viņa pasniedzēja kompetenci. Lentveida pamatus visi pazīst, tos var taisīt pakāpeniski, no pamatu pēdas līdz siltās grīdas caurulēm var paiet gads vai pat vairāki. Bet augstu gruntsūdeņu gadījumā tie vienmēr būs mitri, un ārpuses hidroizolācija tur nepalīdzēs, uz tiem balstīto koka karkasu no mitruma pasargās vien plāna hidroizolācijas kārta, no kuras ilgmūžības un funkcionalitātes būs atkarīgs koka karkasa stāvoklis, bet plāksnes gadījumā tā vienmēr būs sausa un vēl apsildīta. Vēl koka karkasa mājām populāri ir stabveida pamati. Zemes darbi un to izmaksas ir mazas, bet grīdas pīrāga materiālu izmaksas jau ir līdzīgas siltās plāksnes materiālu izmaksām.

Manu pamata veida izvēles pareizību vēlāk arī apstiprina zemes gabala ģeotehniskā izpēte- apstākļi raksturoti kā sarežģīti, kaut arī mājas saceltas visapkārt un jau sen. Augsti gruntsūdeņi 0,7m un neliels kūdras slānis 2m dziļumā. Jāpiezīmē, ka ne es vienīgais tā apdalīts- līdzīga situācija ir lielākajā daļā pilsētas. Tātad alternatīva plāksnei var būt tikai lentveida pamati 2,2 metru dziļumā vai pāļi, un tādi pamati jau noēstu lielāko daļu no manas mājas budžeta, bet arhitektiem tie patīk, jo ne jau viņiem par tiem jāmaksā. Neredzu nevienu iemeslu, lai arhitekta nekompetences dēļ pārmaksātu par mazāk efektīgu un dārgāku pamatu veidu, tātad plāksnei būt!

 

 

 

Šeit siltinātā zviedru plāksne divstāvīgai bloku mājai, tikai armatūra jau nopietnāka.
 

pirmdiena, 2021. gada 20. septembris

Koka dēļu fasāde

 

koka fasāde


Jebkuras mājas galvenā vizītkarte ir tās ārējais izskats, kuru galvenokārt veido fasādes un tajās izmantotie apdares materiāli. Tie var būt dažādu veidu apmetumi, ķieģeļi, metāla fasādes, PVC dēļi, dažādi plākšņu materiāli, kā arī koka fasādes dēļi.  Fasādei arī jāpasargā māja no nelabvēlīgiem laika apstākļiem, tajā pašā laikā nodrošinot tvaika caurlaidību. Šai funkcijai vislabāk atbilst ventilējamās fasādes. Jebkuram ir neierobežotas iespējas izpausties kombinējot dažādus apdares materiālus un krāsas. Mode un apdares materiāli nāk, iet un mainās (jāatceras kaut vai PVC dēlīšu triumfu un norietu tikai 10 gadu laikā) , bet koka dēļu apdare vienmēr būs klasika, aktuāla un modē kā dabīgs materiāls, kā arī pieejamās cenas un ilgmūžības dēļ.

Neuzticību koka fasādēm rada nepareizo krāsu vai dēļu lietošana, kā arī montāžas kļūdas. Fasādes galvenie ienaidnieki ir saule un ūdens. Kā rāda ilggadējā pieredze- koka fasādei neder nekādas cietās krāsas un lakas, nekādi koksnes piesūcināmie līdzekļi kā eļļas, lazūras un tamlīdzīgi, kuri ir īslaicīgi risinājumi un prasa patstāvīgu apkopi un ieguldījumus, it īpaši atrodoties tiešajos saules staros. Krāsai jābūt biezai un mīkstai veidojot elastīgu pārklājumu, uzklājot to uz neēvelētas, sausas un ar pareizo grunti gruntētas virsmas nekad nekas nost nelobās. Jāatceras, ka krāsa jāuzklāj ar otu nevis rullīti. Brendi ir dažādi- Ynik, Demidek, Beckers, Caparol utt. kurus lieto Skandināvijā, tad normālos apstākļos fasādi vajag atsvaidzināt ik pēc 20 gadiem un tā kalpos vismaz 80 gadus, ja ir daudzmaz pareizi uzlikta. Uz ēvelētas virsmas krāsa turas daudz sliktāk, tās lobīšanās ir tikai laika jautājums, domāju, ka tāpēc arī daudziem radies priekšstats par koka fasādes nepraktiskumu. Fasādi nevajadzētu krāsot tumšos toņos, jo tad saule ievērojami samazinās fasādes mūžu. Melni krāsoti koka fasādes elementi saulē var tikt pilnībā iznīcināti jau 10-20 gados, bet ņemot vērā klimata izmaiņas un anomāli augstās gaisa temperatūras vasarās, tiešajos saules staros tas var notikt ievērojami ātrāk. Par krāsas toņa izvēli, atstarošanas un uzkaršanas īpašībām padoms jāprasa Īzakam  Ņūtonam un skolas mācību grāmatai: dilstošā secībā- balts, sarkans, oranžs, dzeltens, zaļš, zils, violets, melns. Ir arī speciālas tumšākas fasādes krāsas ar speciālām piedevām un augstāku gaismas atstarošanas koeficentu, par to jāprasa ražotāja izplatītājam. Norvēģu fasādes krāsas ir vēl labākas, diemžēl to ķīmiskā sastāva dēļ tās ir aizliegts ievest EU. Vēl ir tradicionālā vēsturiskā zviedru Falu Rödfärg, kura sastāv no ūdens, lineļļas un vara pigmenta, kuru jāklāj uz tīras sausas neēvelētas koksnes, par cik krāsa neveido nekādu kārtu uz koksnes, koks plaisā un tuvumā izskatās diezgan neestētiski, bet krāsu saglabā, tas ir gaumes jautājums. Melnā darvas krāsa saulē arī ļoti karsēs koku, tas plaisās un ļaus mitrumam iekļūt kokā, savs stils tajā varbūt ir, ja gribat lai māja izskatās veca un vēsturiska. Šis apdares veids it kā ir vēsturisks un laika gaitā pārbaudīts, bet ne jau tādos anomāli karstos vasaras apstākļos, kādi nākotnē paredzami arvien biežāk un ekstrēmāki. Abi šie vēsturisko krāsu veidi vairāk piešķir koka fasādei toni, nevis īpaši to aizsargā.  Ja gribas saglabāt koka dabīgo toni, tad vislabākos rezultātus ir devis logiem un durvīm domātais ūdens bāzes aizsarglīdzeklis ar speciālu grunti, kas minimāli iesūcas kokā, ir mīksts un veido elastīgai plēvei līdzīgu pārklājumu, paredzēts ēvelētai koksnei, bet fasādei noteikti būs par dārgu, un par cik produkts ir samērā jauns, tā ilgmūžību grūti prognozēt.  

Vertikālie fasādes dēļu apakšējie gali noteikti jāpiezāģē 15 grādu leņķī un vēlams jāpiesūcina ar tam paredzēto eļļu, jo tur visilgāk pilienu veidā saglabājas pa fasādi notecējušais ūdens, un spicais gals ļauj tam ātrāk notecēt. Zāģējot lielāku leņķi krāsa to nenosegs pietiekami labi un tas ātrāk bojāsies. Horizontālo fasādes dēļu pusspunde vai spunde jau veido gatavu lāseni apakšā, bet ja to zāģē nost, tad jāzāģē leņķī. Vēl svarīgi ir nesajaukt iekšdarbu un ārdarbu dēļus, tiem ir dažāds mitrums un biezums. Ārdarbiem paredzēto dēļu biezumam vajadzētu būt vismaz 20mm un mitrums parasti ir 18%, iekšdarbiem 10-12%. Uzliekot uz ārsienas iekšdarbu dēļus tie var uzmest kūkumu piebriestot un izrauties no naglām, bet ārdarbu dēļi iekštelpās var tā sarauties žūstot, ka parādīsies neglītas šķirbas starp tiem. Fasādes mūžu ietekmē arī dēļu platums un to stiprināšana. Pārāk platam dēlim ir lielāka iespējamība izliekties vai vidū ieplīst, it īpaši, ja tas pienaglots ar divām naglām tuvu malām. Koka māju būvniecībā karkasam un fasādei vēlams lietot tikai naglas nevis skrūves, jo tām ir atšķirīga cietība. Skrūves ir cietākas un trauslākas, pie slodzes lūzt vai lauž materiālu, naglas ir mīkstākas un elastīgākas, tās padodas un nelūzt. Un vēl- pamēģiniet nomainīt ar skrūvēm pieskrūvētu fasādi, būs jautri, un tas ir neizbēgami, ja lietosiet ēvelētos dēļus un nepareizās krāsas. Arī naglas atšķiras- fasādes un konstrukciju naglas, protams cinkotas, bet konstrukciju naglām ir papildus rievas, kuras īpaši stipri turas kokā un izvilkt ir ļoti grūti, savukārt fasādes naglas ir gludas. Vajadzētu ņemt arī vērā kur un kādas naglas dzīt. Piemēram, 8cm un platākus dēļus labāk naglot tuvāk dēļa malai, nevis vidū, savādāk tie izlocīsies un fasāde būs kā jūras viļņi. Veidojot fasādi tā saucamajā trinītī no 22mm dēļiem, apakšējais dēlis jānaglo ar vienu naglu vidū katrā rindā, virsējais dēlis jāliek ar 15-20mm pārlaidumu uz divām naglām, bet tā, lai tās neskar apakšējo dēli. Tas ir tikai loģiski, jo samazina dēļu plaisāšanas iespējamību tiem staigājot gaisa mitruma izmaiņu rezultātā. Pēc Skandināvu standartiem naglu garums attiecīgi 75mm un 100mm (90mm naglu pistolei). Pirms otrās kārtas likšanas pirmā ir jākrāso, tāpat kā spundētajiem dēļiem spunde, savādāk nokrāsojot jau gatavu fasādi, dēļiem mazliet pažūstot un saraujoties var parādīties nekrāsotas strīpas salaiduma vietās. Dēļus vienā kārtā var krāsot arī pirms montāžas, bet tas ir laikietilpīgāk, nekā krāsojot uz sienas, dēļus ar pilno spundi bieži arī grūtāk saspraust kopā krāsas dēļ. Protams vēl fasādes ventilācija, ne tikai lai gaisam apakšpusē ir kur ieplūst, bet arī augšpusē izplūst. Pēdējā laikā popularitāti arī ieguvusi fasādes apdare ar dēļiem bez spundes un nelielu atstarpi starp tiem. Dizains dzīvs un interesants, bet nelielās atstarpes var apgrūtināt dēļu malu pārkrāsošanu vai arī padarīt to neiespējamu, tādējādi samazinot fasādes mūžu, kā arī aiz tiem var veidoties īsta kukaiņu paradīze. Un vispār… viss šis jau ir izdomāts un pārbaudīts sensenos laikos un nav nekas jauns. Profesionāļiem tas viss jau ir labi zināms, bet to var arī loģiski izdomāt. Ja kaut ko stipri nesalaiž grīstē, tad koka fasāde kalpo ilgi un laimīgi, bet ja kāds apšauba tās ilgmūžību attiecībā pret citiem fasādes apdares veidiem…. vai esat redzējuši 80 gadus vecu dekoratīvo apmetumu uz fasādes vates? Jā, to vēl neviens nav redzējis, līdz tam vēl jāpagaida kādi 50 gadi, bet šaubos vai tās tik ilgi izvilks, jo apmetuma rupjajās porās var uzkrāties putekļi un mitrums, tad arī līdz sūnām nav tālu mājas ziemeļu pusē, vai arī tās izskatīsies vecas un netīras. Lieki piebilst, ka šāda fasāde arī ir krietni dārgāka par koka fasādi.  

Mainot neskaitāmas koka fasādes Skandināvijā arī parasti esmu painteresējies cik vecas tās bijušas. Vidējais vecums70- 80 gadi, bet tas vairāk atkarīgs no saimnieka, nevis fasādes stāvokļa. Īsāks mūžs ir nepareizi uzliktām fasādēm. Ar pareizo krāsu krāsotie fasādes dēļi uzsisti pa taisno uz fasādes reģipša bez ventilācijas ziemeļu pusē bija beigušies pēc 40 gadiem, ar zviedru Falu Rödfärg krāsotai 60 gadus vecai ventilējamai fasādei dienvidu pusē tikai dažu dēļu apakšējie gali papuvuši un saplaisājuši, jo saule tos bija izdedzinājusi, tie nebija zāģēti leņķī un bija vien 10 cm no zemes, par laimi apakšā bija šķembas ne zāle. 12mm sarkani fasādes dēļi dienvidu pusē- 50 gadi, jo pārāk plāni. Melni krāsota 15mm dienvidu fasāde bija pilnībā izdegusi pēc 20 gadiem. Bijušas arī 100-120 gadus vecas fasādes ar skaidu siltinājumu.

Izvēloties fasādes krāsas toni, ir racionāli jāapdomā, vai lēmumu neietekmē tikai modes tendences. Jāatceras kaut vai interjera un mēbeļu krāsas modes kliedzienu 2000šo gadu sākumā- visur bija oranžais ar zaļo, tad vēl zilais ar dzelteno, tad vēl visas mēbeles un durvis no lakota priedes koka utt., jau pēc dažiem gadiem tas visiem apnika, izgāja no modes, sāka izskatīties briesmīgi un bezgaumīgi. Šobrīd koka dēļu fasādēs topā ir melnā krāsa, tam nav racionāla skaidrojuma un ir tikai un vienīgi mīnusi, arī no ugunsdrošības viedokļa karstā vasarā. Mode prasa upurus, tas ir- papildus izdevumus. Pēc 10 gadiem tas vairs nebūs modē, saules apspīdētie fasādes dēļi būs izdeguši nākotnes ekstrēmi karstajās vasarās, fasādes pārkrāsošana nepalīdzēs, tie būs jāmaina, tad arī skrūvju izvēli fasādes stiprināšanai nāksies "izbaudīt".

Būvējot savu māju, protams, katrs var izvēlēties citus risinājumus, bet runājot par lētu un ekonomisku māju jāņem vērā ne tikai būvniecības, bet arī ekspluatācijas izmaksas un kalpošanas laiks, kā arī vizuālo izskatu vai dizainu. Katram pašam jāizvērtē prioritātes un jārēķinās ar sekām, bet parasot padomu speciālistam jāprasa arī viedokļa pamatojums, lai tas nebūtu tikai aizspriedumos un emocijās balstīts. Bet arī šis ir reliģijas jautājums, kas kuram tuvāks.




 

 

 

Šis nav tas vizuāli veiksmīgākais pilnās spundes apdares dēļu profils, labāk izvēlēties pagarinātās spundes vai pusspundes profilu. 

Šinī gadījumā nesmukumus var novērst pārkrāsojot fasādi pēc gada.

ceturtdiena, 2021. gada 16. septembris

Kokmateriālu izmērs

 


Lai uzbūvētu kvalitatīvu koka karkasa māju nepieciešami daudz vienāda izmēra kokmateriāli. Latvijā būvniecībā bieži joprojām tiek izmantoti neēvelēti (nekalibrēti) dēļi. Svaigi zāģēti dēļi pēc žāvēšanas maina izmēru, rukums ir no 8 līdz 15%, tātad pēc gatavu dēļu žāvēšanas tie nekad nebūs vienādā izmērā. Izņēmums varētu būt vienīgi tad, ja dēļi platumā tiek zāģēti jau pēc žāvēšanas, tad platumā vismaz tie būs vienādi. Valstīs, kurās ir attīstīta karkasa māju būvniecība, neviens tādus materiālus neizmanto. Ideālā variantā labākais materiāls būtu kalibrēti līmkoki (līmētas bruses) to īpaši augstās ģeometrijas un paaugstinātas izturības dēļ, bet par cik tie ir pārāk dārgi, tad no ekonomiskā viedokļa to attaisnota izmantošana būtu vietās, kur nepieciešama paaugstināta izturība, kā piemēram balstos, pārsegumos vai to elementos, ja tas nepieciešams. Pārsvarā karkasa mājas būvē no C24 klases kokmateriāliem. Lai arī tie ir dārgāki par neēvelētiem, iespējams pat nežāvētiem kokmateriāliem, tikai to izmantošana var garantēt kvalitatīvu rezultātu. C24 klase garantē, ka tie būs gradēti pēc stiprības, visi precīzos izmēros, žāvēti vismaz līdz 20%, tajos nebūs kaitēkļi, un tiem būs paaugstināta ugunsdrošība ēvelētās virsmas un noapaļoto stūru dēļ. Šādus materiālus neviens arī papildus ar ķīmiju neapstrādā.

Kāpēc C24 klases materiāli ir 45 mm biezumā? Tāpēc, ka baļķi tiek zāģēti 51-52mm biezos dēļos, pēc žāvēšanas paliek kādi 47mm, tad tiek ēvelēti (kalibrēti) uz 45mm. Kāpēc sākumā tiek zāģēti 51mm? Tāpēc, ka tas ir maksimālais biezums kādu ir iespējams nožāvēt kaltē nesabojājot materiālu. Kvalitatīvi žāvējot biezāku materiālu dramatiski pieaug žāvēšanas laiks un izmaksas, tāpēc racionālu apsvērumu dēļ to neviens arī nedara, bet par to jau iepriekš rakstīju.

Kāpēc LV privātmāju projektos joprojām parādās tādi fantastiski kokmateriālu izmēri kā 100x100, 100x200, 150x150mm utt.? Tādu izmēru koki vienmēr būs pilni ar plaisām, tajos noteikti būs palielināts mitrums (neatkarīgi no žāvēšanas veida) ar visām no tā izejošajām sekām, iespējami arī kaitēkļi. Nav saprotams, kāpēc daudzi būvinženieri tādus liek projektos. Domāju, ka tas viņiem ir kaut kas pilnīgi svešs, ārpus viņu kompetences, iespējams, ka viņi vai viņu skolotāji ieguvuši izglītību vēl padomju laikos un tajos joprojām arī darbojas. Pat Koka konstrukciju projektēšanas normās rakstīts: “121. Ēku un būvju pārsegumos masīvu viengabala siju vietā ieteicams lietot saliktas sijas - līmētas vai ar padevīgi saistītām kārtām.” Dīvaini, ka tur rakstīts tikai- ieteicams, bet arī tas taču liek aizdomāties, kaut arī palasot tās normas var redzēt, ka tajās nemaz nav pieminēti vairāki materiāli un tehnoloģijas, kuras jau sen vairs nav jaunums, kā arī nav nekas par koksnes mitrumu, tātad tie jau sen ir novecojuši. Vēl īsti nav skaidrs, kā būvinženieris var aprēķināt pieļaujamās slodzes 100x200mm brusē. Tajā noteikti ir nezināms un paaugstināts mitrums, kas samazina mehānisko izturību, un tā taču vienmēr ir pilna ar plaisām, tās netiek ņemtas vērā vispār, vai arī tiek ņemtas un tāpēc šķērsgriezums drošības pēc palielināts par 200%, jo ne jau viņam par to jāmaksā. Noteikti, ka LV ir arī daudzi labi, gudri un progresīvi projektētāji, kuri iet līdzi laikam, bet diemžēl vēl nav nācies tādus sastapt. Bet par tiem unikālajiem kadriem, ar kuriem bijusi darīšana, vairāk uzrakstīšu sadaļā par arhitekta un būvinženiera meklēšanu.