otrdiena, 2021. gada 14. septembris

Kokmateriālu kvalitāte un mitrums

 

Būvējot koka karkasa māju viena no svarīgākajām lietām ir pareiza kokmateriālu izvēle un to kvalitāte, kam bieži vien netiek pievērsta pietiekami liela uzmanība, kā rezultātā var rasties nopietnas problēmas un līdz ar to neuzticamība tāda veida mājām.

Pirmkārt, kokmateriāliem jābūt sausiem, to jau it kā visi saprot, bet tieši cik sausiem- to jau katrs interpretē pēc savas patikas. Otrkārt, tiem jābūt žāvētiem kokžāvētavā, jeb kaltē. Kāpēc tas tik svarīgi?

Dabīgā žāvēšana vs kalte.

Ar koksnes mitrumu apzīmē koksnē esošās ūdens masas attiecību pret absolūti sausas koksnes masu un izsaka %. Svaigi zāģētā priedē un eglē tas parasti ir 50-150%. Tas smags, mīksts, ar zemu fizisko stiprību, satur dažādas skābes, kā arī tajā var būt dažādi kaitēkļi. Lai to varētu izmantot būvniecībā, ir jāiznīcina iespējamie kaitēkļi un no tā jāizvada mitrums, kā rezultātā tas iegūst lielāku blīvumu un fizisko izturību, to pavada arī koksnes rukums- saraušanās par 8-15% atkarībā no beigu mitruma un koksnes šķiedru blīvuma un virziena. Koks, kā hidroskopisks materiāls, piemērojas apkārtējās vides mitrumam, tāpēc tas ir jāstabilizē līdz tās vides mitrumam, kurā tas atradīsies. Ārdarbiem tas būs ap 20%, iekšdarbiem 8-12%, sienu un jumta konstrukcijām 15-20%. Dabīgā veidā žāvējot tādu mitrumu dabūt nav iespējams žāvējot kaut vai 100 gadus. Ūdens kokā ir gan brīvā veidā, gan saistītā, jeb šūnu dobumos un šūnās. Dabīgi žāvējot no koka tiek izvadīts brīvais ūdens, bet ar saistīto vairs nav tik vienkārši. Tieši tāpēc kokmateriāli ir jāžāvē kaltē. Tam ir vēl viens pluss, kaltē tas tiek žāvēts augstā temperatūrā 60-80 grādos, no tā tiek izvadītas visas skābes un iznīcināti tajā esošie kaitēkļi. Dabīgi žāvējot koka vidū mitrums nekad nebūs mazāks par 25% (ja nu vienīgi plānos dēļos), kas arī ir pelējuma veidošanās zemākā robeža. Bet pats galvenais dabiskās žāvēšanas trūkums ir tas, ka netiek iznīcināti iespējamie kaitēkļi, koks procesa sākumā žūst pārāk strauji, jo koksnes un apkārtējās vides mitruma starpība ir pārāk liela, tā žūst nevienmērīgi un tajā rodas iekšējie spriegumi, rezultātā koks plaisā, liecas, vērpjas, turpretī kaltē process notiek pavisam savādāk un tiek kontrolēts, tāpēc nekas tāds ar to nenotiek.

Īsumā par koka žāvēšanu kaltē. (nekā interesanta, izņemot pēdējo teikumu)

Kādreiz apstākļu spiestam nācās ķerties pie grāmatām un izstudēt koku žāvēšanu, un ar tajā laikā vienīgā šī aroda profesora Latvijā palīdzību uzbūvēt kalti un žāvēt kokus galdniecības vajadzībām. Tā bija karstā gaisa žāvēšanas kamera ar vienkāršu rokas vadību, bet lieliski pildīja savas funkcijas. Labs rezultāts ir atkarīgs no temperatūras, mitruma un vēja plūsmas režīma un šo lietu balansa. Par cik šis ir energoietilpīgs pasākums, kur katra stunda maksā naudu, tad datorizētās kaltes tā laika darboņi parasti ieregulēja uz agresīvās žāvēšanas robežas, kas ne vienmēr mūs apmierināja- kokā bija saglabājušies iekšējie spriegumi un nelielas plaisas, kas būvniecībai ir vēl pieļaujami, bet galdniecībai nē, un vēl nepietiekams mitruma procents un izmaksas. Pašam žāvējot kokus vienmēr bija iespēja to darīt mazliet maigākā režīmā un iegūt labāku rezultātu, kaut arī zaudējot vienu dienu. Bet ne par to…

Tātad darbības princips: dēļi tiek kārtīgi un precīzi sakrauti uz starplikām un ar ventilatoriem pūsts karsts gaiss starp tiem, kas reizē silda un aizvada mitrumu. Gaiss tiek sildīts ar speciāliem lielas virsmas radiatoriem. Sākumā koku tikai silda un kamerā iesmidzina lielu ūdens daudzumu, lai šajā laikā nenotiktu žūšanas process. To kontrolē ar sauso un mitro termometru, kuru rādījumu starpību sauc par psihometrisko starpību. Uzsildīšanas procesā tā nepārsniedz 2 grādus. Kad sasniegta maksimālā temperatūra, to tur pēc grafika jeb algoritma attiecīgu laiku atkarībā no zāģmateriālu biezuma, kamēr koks vienmērīgi izsilst visā biezumā un kļuvis plastisks. Tad var sākt žāvēšanas procesu pamazām palielinot psihometrisko starpību. Gaisa mitrumu regulē atverot un aizverot gaisa ieplūdes un izplūdes vārstus vai iesmidzinot ūdeni. Tā tiek nodrošināta vienmērīga ūdens izvadīšana no koka vidus uz perifēriju un ar gaisa plūsmu aizvadīts prom. Šajā procesā lielu lomu spēlē temperatūra, jo tvaicēts koks ir mīksts un plastisks, tas neplaisā. Galvenā uzmanība tiek pievērsta termometru psihometriskai starpībai, lai žūšana nenotiktu pārāk strauji un koks neplaisātu. Tā dienu pēc dienas pēc noteikta grafika tiek palielināta šī starpība, kamēr tiek sasniegts maksimālais rādījums un vajadzīgais mitruma daudzums kokā. Vide žāvēšanas kamerā ir ļoti skāba, agresīva un karsta, jebkura dzelzs daļa ātri tiek saēsta un sarūsē bez speciālas aizsardzības, bet iespējamie kaitēkļi nobeidzas. Jāpiezīmē, ka kokmateriālu mitrums nesamazinās vienmērīgi visu žāvēšanas laiku, sākumā tas žūst diezgan strauji, bet jo mazāks mitrums kokā, jo lēnāk tas žūst. Lai kokmateriālus izžāvētu līdz mitrumam 10% vajadzīgs divreiz lielāks laiks nekā līdz 20%. Tāpat strādā arī datorizētās vadības kaltes, tikai tur papildus vēl žāvējamā materiālā tiek iedzītas zondes, kuras mēra mitrumu kokmateriālā. Ja tās iedzītas mazāka blīvuma koksnē, kas žūst ātrāk, tad automātiski tiek palielināta termometru psihometriskā starpība, bet blīvākam un lēnāk žūstošam kokam tas var būt par strauju un tas var sākt plaisāt. 

Ja tirgotājs piedāvā izmērīt kokmateriālu mitrumu, vai arī pēc pircēja lūguma, tad to dara ar mitruma mērītāju iespraužot koksnē mērinstrumenta adatas. Šeit jāpievērš uzmanība kā tas tiek darīts- adatas tiek spraustas paralēli vai perpendikulāri koksnes šķiedrai. Ja tas tiek darīts paralēli šķiedrai, tad vai nu speciālistam ir dziļa iekšēja pārliecība, ka viņš to dara pareizi, vai arī viņš labi zin, ka mērījums būs viņam labvēlīgāks. 

Un vēl… palielinot zāģmateriālu biezumu dramatiski pieaug žāvēšanas laiks, tātad arī izmaksas, tāpēc kaltē žāvējamo materiālu maksimāli pieļaujamais ekonomiski un praktiski pamatotais biezums ir 50mm, tāpēc biezākus parasti neviens arī nežāvē (ar ļoti retiem izņēmumiem), un ja kāds piedāvā lielāku dimensiju kokmateriālus, tad to kvalitāte būs apšaubāma, bet ja arhitekts vai būvinženieris projektā zīmē lielāku dimensiju kokmateriālus, tad apšaubāma ir viņu kompetence.

pirmdiena, 2021. gada 13. septembris

Kāpēc koka karkasa māja?

koka māja


Kā jau visi ievērojuši, ziemeļu valstīs pārsvarā tiek celtas koka karkasa mājas, dienvidu valstīs mūra. Ne visur dienvidu zemēs ir pieejams kvalitatīvs kokmateriāls, tur nav nepieciešama arī siltumizolācija, bet ziemeļu valstīs taču betons un dažādi celtniecības bloku veidi ir pieejami. Tad kāpēc tur dominē koka mājas? Domāju, ka tur jau sen visi sapratuši, ka mūra mājai nodrošināt pietiekamu siltumizolāciju ir dārgi un neefektīvi. Tur pat 10 stāvu mājas tiek celtas no dzelzsbetona nesošām konstrukcijām, dzelzsbetona starpstāvu pārseguma, bet visas ārsienas tiek veidotas no koka karkasa konstrukcijām ar akmens vai minerālvates siltinājumu, jo tā ir lētāk un galvenais efektīvāk. Latvijā joprojām dominē mūra privātmājas. Galvenais iemesls tam varētu būt zināšanu un pieredzes trūkums par koka karkasa mājām, turklāt lielākie skeptiķi ir tieši tie, kuri no tā vismazāk saprot. Koka karkasa māja noteikti ir lētāka un energoefektīvāka, privātmāju būvniecībā tas noteikti nav mazsvarīgi, un argumenti par tās ilgmūžību neiztur nekādu kritiku. Latvijā aizspriedumi pret tām ir emocijās balstīti, arī likumi un būvnormatīvi attiecībā uz koka mājām atpaliek no citām ziemeļvalstīm par desmitgadēm. Tikai pirms dažiem gadiem tika pārskatītas LV ugunsdrošības normas un tika atļauts būvēt koka mājas augstākas par 3 stāviem, bet UK jau pirms 15 gadiem piedalījos 6stāvu koka karkasa slimnīcas ēkas būvniecībā, kā arī vēroju milzīgas multifunkcionālās sporta halles būvniecību Zviedrijā, kuras karkass bija pilnībā no koka.

 Kādreiz man arī likās, ka visoptimālākais materiāls savas mājas būvēšanā ir porainā betona bloki (gāzbetona vai putubetona), keramzīta blokus neizskatu dēļ to mazās energoefektivitātes, lielā siltumizolācijas slāņa un attiecīgi kopējo izmaksu dēļ (tas varētu būt labākais materiāls siltākā klimatā). Tiem ir pietiekama spiedes izturība un arī zināmas siltumizolācijas īpašības, taču praksē izrādījās, ka ne viss ir tik rožaini kā sākumā šķiet. Lai pasargātu cilvēkus no pašu muļķības- energo neefektīvu un ekspluatācijā dārgu māju būvēšanas, kā arī energoresursu ekonomijas nolūkos, būvniecības noteikumos ik pa laikam tiek paaugstinātas energoefektivitātes prasības jaunām mājām, kas arī atbilst tā saucamajai zaļajai domāšanai, rūpēm par ekoloģiju, globālo sasilšanu utt. Neviens bloks bez papildus siltinājuma šīm prasībām vairs neatbilst, varbūt vienīgi superdārgie termobloki (ar putoplasta kārtu vidū). Bloki dārgi, mūrēt salīdzinoši ilgi, viegli pieļaujamas kļūdas, aplīmēšana ar vati, armēšana, dekoratīvais apmetums, un tad vēl iekšpuses apdare, komunikāciju ievilkšanas īpatnības, plaisas utt., kopumā ļoti ilgi un dārgi. Arī aprēķinātā siltumizolācija šādai mājai ir tikai teorētiska. Galveno siltumizolāciju nodrošina izolācijas materiālā esošais gaiss, nevis pats izolācijas materiāls. Jo sausāks gaiss izolācijas materiālā, jo labāka izolācija, savukārt gaisa mitruma palielināšanās izolācijā tikai par 5-10% var samazināt tās efektivitāti uz pusi. Blokos jau sākotnēji ir milzīgs konstruktīvais mitrums, kas jāvēdina 1-2 gadus ideālos apstākļos, ja tas šajā laikā nedabū papildus mitrumu, tad tam tiek uzlīmēta vate, mitrums no līmes tur arī paliek,  vēl mitrs apmetums uz vates un iekšpusē... Ja vēl pēc iekšējo sienu apmešanas telpā ievieto sildītāju, un vēl bez ventilācijas, tad vēl papildus mitrums burtiski tiek iespiests sienā.  Rezultātā sienas pīrāga pilnīga izžūšana ir diezgan apšaubāma vai neiespējama, it īpaši ņemot vērā to, ka iekšpusē netiek lietota tvaika izolācija, un  mājā bez labas ventilācijas sistēmas iekštelpās esošais ūdens tvaiks patstāvīgi migrē cauri sienai to papildus mitrinot. Iespējams arī tas ir galvenais iemesls, kāpēc ar laiku gāzbetons kļūst mīksts un drūpošs. Siena skaitās elpojoša (muļķīgs termins), t.i. tvaiku caurlaidīga, bet nav energoefektīva. Runājot par "elpojošām sienām" varu piebilst tikai to, ka "viselpojošākās" sienas ir malkas šķūnim, bet veselīgu mikroklimatu mājā nodrošina ventilācijas sistēma, diemžēl tās nozīmīgumu daudzi joprojām nenovērtē.  Tādu māju ir daudz, kāds par apkuri tādā mājā maksā 100 eur mēnesī un domā, ka ir ok, bet koka karkasa mājā varētu būt 3 reizes mazāk. Tad vēl betons blokos logu un durvju pārsedzēs, vai arī masīva betona pārsedzes, un betons zem mūrlatas, tur siltumizolācija pavisam vārga paliek vai pazūd pavisam. 

Bet visvairāk mani uztrauc porainā betona bloku māju ilgmūžība. Daudz nācies remontēt 70tajos gados būvētas mājas, tātad nepilnus 50 gadus vecas. Demontāža tajās tiešām ir ērta: nojaucot nesošās iekšsienas (protams atbalstot griestus pirms tam) vispirms tiek norullētas tapetes kopā ar apmetumu, tad ar rokām vienkārši izjaucas pa blokiem. Durvju maiņa gan ir sarežģītāka, tās var nomainīt tikai komplektā ar sienu- izņemot durvis apmetums paliek, bet bloki vienkārši izbirst ārā. Loga vietā vajag durvis- nekādu problēmu: daži zāģa vilcieni, spēriens ar kāju un gatavs. Pielikt skapīšus pie sienas riskanti- dībeļi turas tikai apmetumā, bet kārtīgi ieskrienoties pret durvīm tās var vienkārši izgāzt ar visu kārbu… Tādā mājā dzīvot tiešām būtu baisi, liekas, ka tā vispār turas kopā uz godavārda.  Iespējams, ka tagad ir cits gāzbetona vai putubetona bloku sastāvs, tehnoloģiskais žāvēšanas spiediens un temperatūras režīms, līmes utt., un bloku mājas mūžs varbūt ir mazliet ilgāks, bet tomēr kopumā ņemot neredzu nevienu argumentu par labu tādai mājai, kura pēc 50 gadiem var izjukt pa daļām. Bloku ražotāji un tirgotāji arī 70tajos gados solīja, ka šādu māju mūžs būs 100 gadi un ilgāk, bet praksē tas nav apstiprinājies. Arī teiciens- mana māja, mans cietoksnis- īsti nestrādā, lai iekļūtu tādā mājā nav jāuzlauž durvis vai logs, jo var vienkārši izzāģēt caurumu sienā (ir nācies to darīt). Pateicoties tieši daudzu arhitektu ieteikumiem pārsvarā LV tiek būvētas vieglbetona privātmājas, jo bieži vien tā viņiem ir vienkāršāk, materiāls pazīstams, viss atstrādāts, var izmantot copy-paste, arī viņu skepse pret koka mājām ir plaši izplatīta, jo daudziem tā ir sveša lieta, un galu galā viņus neinteresē izmaksas. Kādam jau tās jābūvē ir, materiāls normāls, kaut kādus plusus arī var atrast, bet sev tādu neizvēlētos. Varbūt varētu būvēt vieglbetona saimniecības ēku vai garāžu, ja to varētu ekonomiski pamatot ņemot vērā kokmateriālu cenu kāpumu.

Neskatoties uz visiem apgalvojumiem neviens vēl nav redzējis 100 gadus vecu porainā betona bloku māju, vienkārši tad vēl tas nebija izgudrots, turpretī 100 vai 200 gadus vecas koka karkasa mājas ir pilna Skandināvija. Pat neskatoties uz to daudzajām būvniecības nepilnībām (no mūsdienu zināšanu skatupunkta) tās joprojām kalpo. Tās gan vairs neatbilst nekādām mūsdienu prasībām no energoefektivitātes viedokļa, arī vārgo pamatu dēļ tās bieži vien ir zaudējušas ģeometriju, bet kā mājas būvniecības veids sevi pierādījis, un izmantojot mūsdienu zināšanas un tehnoloģijas koka karkasa māju būvniecībā ir iespējams panākt lielisku rezultātu, un tās noteikti kalpos vairākas paaudzes.

Vēl populārs ir mīts par koka karkasa māju zemo ugunsdrošību, pat neskatoties uz to, ka karkasa sienā koka īpatsvars ir vien 7-10%. Ja kaut kas aizdegas, tad vispirms tās ir lietas, kuras atrodas mājā neatkarīgi no mājas materiāla. Pēc tam uguns ceļas augstāk uz starpstāvu pārsegumu, griestiem un jumtu, arī bloku mājās pārsvarā tās ir koka konstrukcijas, tā kā atšķirības nekādas. Ilgstoši degot koka māja nodegs pilnībā, bloku mājai iespējams paliks kādas sienas, kuras tik un tā vairs nebūs derīgas, rezultāts vienāds. Pirms dažiem gadiem LV arī tika organizēts koka apbūves forums, kurā ar savu pieredzi koka ēku būvniecībā dalījās gan ārzemju eksperti, gan pašmāju darboņi, un ar ES fondu atbalstu tika organizēts dedzināšanas paraugeksperiments, pierādot, ka koka māja var būt ugunsdrošāka par parastu blokmāju. Eksperimentu var apskatīt šeit https://www.youtube.com/watch?v=G-J86Ka9MkQ

Ar koka karkasa mājām iepazinos strādājot pie Eiropā lielākā karkasu māju ražotāja Stewart Milne Timber Systems, kur realizējās senās Levittaunas tehnoloģijas mūsdienīgā izpildījumā. 4 gadu laikā izgāju cauri un apguvu visus ražošanas un būvniecības procesus. Visvairāk šokēja māju ražošanas ārprātīgais ātrums un tehnoloģija, kur viss ir pārdomāts un noslīpēts līdz pēdējam sīkumam. 10 cilvēki mājas rūpnīcas komplektu var izgatavot 2 stundās, ieskaitot materiālu sagatavošanu. Sienu bloki netiek izgatavoti pilnībā pabeigti no iekšpuses un ārpuses kā to dara citi māju ražotāji, tas saistīts ar vietējām fasādes apdares īpatnībām un tāpēc, ka tā ir ātrāk, ērtāk un efektīgāk, arī komunikāciju izbūve ir nesalīdzināmi vienkāršāka. Vēlāk arī Skandināvijā pārliecinājos, ka ceļot māju individuāli uz vietas, divi cilvēki divstāvu ēku var dabūt zem jumta 2-3 nedēļās uz gataviem pamatiem. Varētu šķist, ka visas karkasa mājas ir vienādas, bet konstruktīvi tās var būt dažādas gan ar stūru un vainaga konstrukciju, apdares variantiem, sienu pīrāga u.c. Ir amerikāņu variants, kur īpaši daudz netiek pievērsta uzmanība iespējamiem aukstuma tiltiņiem, kaut arī kokam jau tie tā ir minimāli, angļu variants ir līdzīgs, skandināvu variantā ir savādāka konstrukcija, tajā tiek panākta lielāka energoefektivitāte, vēl ir somu pasīvo māju variants, kurā ar konstruktīvām niansēm tiek izslēgti jebkādi aukstuma tiltiņi, un protams vēl ir krievu youtube varianti, kur viss tiek miksēts kopā papildinot vēl ar nacionālajām būvniecības īpatnībām.

Nopietnu daļu no mājas izmaksām sastāda tieši darbaspēks. Ja 150 kvm koka karkasa māju no pamatiem līdz mēbeļu ienešanai divi cilvēki var uzbūvēt 3 mēnešos, tad cik cik cilvēki un kādā laikā uzbūvēs mūra māju, un cik kopā būs darbaspēka izmaksas?

Katram pašam jāizvēlas savas mājas būvniecības risinājums. Jo mazāk cilvēks no tā saprot, jo vairāk paļaujas uz citu ieteikumiem, un šeit viss ir atkarīgs ko katra paša kritiskās domāšanas un veselā saprāta. Ar viedokli ir tāpat kā ar transportu- kam nav savējā, tas brauc ar sabiedrisko, un kā pierāda pēdējo gadu notikumi pasaulē- cilvēki ir viegli ietekmējami. Jāatceras, ka visi pārspīlēti slavēs savu produktu noklusējot par trūkumiem un noliekot konkurentus, mārketings tā arī strādā. Jāsavāc vispusīga informācija un daudzpusīgi  pamatoti viedokļi, un arī ne vienmēr vairākuma viedoklis var būt tas pareizākais. 

Kopumā izvērtējot visus par un pret, veselais saprāts saka, ka koka karkasa māja ir ne vien ekonomiskākais, bet arī ātrākais, saprātīgākais,efektīvākais un racionālākais risinājums, kas arī ilgmūžības ziņā vairākkārt var pārspēt gāzbetona vai putubetona bloku mājas. Bet daudziem tas, protams, ir reliģijas jautājums.

 



Labākā vecu gāzbetona vai putubetona māju īpašība ir to demontāžas vieglums- norullējam tapetes ar apmetumu un ar rokām izjaucam pa blokiem. Izņemot durvis bloki paši izbirst no sienas. Šādas demontāžas priekšrocības esmu novērojis vairumā 50+ gadus vecajās porainā betona bloku mājās. Cerams, ka visas nav vienādas.
















Būvniecībā ir tāpat kā šahā- vinnē tas, kurš izdomā vairākus gājienus uz priekšu. Tas attiecas ne tikai uz tehnoloģiju un materiālu izvēli, bet arī ekspluatāciju, pārbūvi, remontu utt. Kad cilvēks plāno būvēt, bet neko daudz par to nezin, tad vēršas pie, pēc viņa domām, speciālista. Viens variants ir- arhitekti, kuri vairumā gadījumu stāv ļoti tālu no praktiskās būvniecības, un kuru viedoklis ir ļoti subjektīvs. Par to sīkāk varat lasīt nodaļā “Projekts, vai kāpēc būvniecība tik dārga”. Cits variants- cilvēks dodas uz būvniecības izstādi apspriesties ar “speciālistiem”. Jā, tur var iegūt informāciju, bet jāatceras, ka nevis no būvniecības speciālistiem, bet pārdevējiem, ar visām no tā izrietošajām sekām. Tieši pārdevēja pārdošanas māksla, tāpat kā arhitekta subjektīvais viedoklis var būtiski ietekmēt būvniecības izmaksas. Māju var būvēt no dažādiem blokiem un sienas apmest no abām pusēm- tas tiešām strādā, ja to būvējat Spānijā, bet ziemeļu klimatā ar to nepietiks, to papildus vēl jāsiltina. Vairums to piedāvās (ja vispār to pieminēs) siltināt ar fasādes vati un dekoratīvo apmetumu, kurš, iespējams, kādam arī patīk. Nemaz neiedziļinoties lielajās izmaksās un vizuālajā izskatā, rezultātā iegūsiet olas čaumalai līdzīgu fasādi. Neviens pārdevējs vai arhitekts nestāstīs par turpmākajiem piedzīvojumiem, kad pie fasādes gribēsiet piestiprināt karoga kāta turētāju, jumtiņu virs ieejas durvīm, lietus noteku caurules, fasādes gaismekļus, ūdens krānu, elektrības rozeti, dārza šļūtenes turētāju, logu markīzes utt. Arī kad dekoratīvajā apmetumā sakrāsies putekļi, tā kļūs netīra, apaugs ar sūnām utt., un sapratīsiet, ka tā nav bijusi labākā izvēle, tad kaut ko mainīt jau būs par vēlu. Ja dažādu veidu dēļu vai lokšņu materiālu apdare paredzēta jau sākuma stadijā, tad veidot to virs fasādes siltinājuma arī nebūs tehniski vienkārši, ātri un lēti, un ne vienmēr arī iespējami. Arī iekšdarbi un komunikāciju montāžas darbi bloku mājās nebūs vienkārši, ātri un lēti. No pārdevēja neko no tā visa nedzirdēsiet, bet par atlaidi cenai gan, ja ņemsiet tūlīt un tagad. Daudz informācijas un steidzināšana- vai nav kas pazīstams? Reklāma un mārketings dara savu, un tikai tas, kurš stāv tam pāri, nonāks pie optimālākā, lētākā un ne sliktākā varianta. Vēl tikai jāpiemin, ka koka mājai nebūs neviena no iepriekš minētajām problēmām.

Ja mājas būvniecības un ekspluatācijas izmaksas nav būtiskas, protams var izvēlēties jebkurus būvmateriālus un tehnoloģijas. Atgādināšu, ka šis ir tikai mans subjektīvais viedoklis, viens no daudziem, un secinājumi katram jāizdara pašam.

Bet ja būvniecības budžets nav būtisks, cilvēku neietekmē modes, reklāmas un mārketinga triki, tad rodas jautājumi:

1.      Kāpēc likt metāla jumtu ar dakstiņa profilu cenšoties atdarināt dakstiņus, ja īstais dakstiņš ir ne vien lētāks, bet arī labāks?

2.     Kāpēc fasādei izmantot šķiedrcementa dēļus ar koka tekstūru, kuri neveiksmīgi cenšas tēlot divreiz lētākus īstus koka dēļus un izskatās gluži kā pirms 20 gadiem populārais plastmasas saidings, ja var likt īstos koka dēļus?

 

Ja ir vēl varianti- rakstiet komentāros.